Ko Tu zini par vēlēšanām? Nē, ne politiskām, bet savām vēlēšanām, savām vēlmēm. Mūsu sapņi veido mūsu vēlēšanās būt tādam vai citādam, kā arī veido mūsu vēlmes par kaut ko.
Kopš agras bērnības esmu vēlējusies kaķi. Kaķi, kurš dzīvo pie mums mājās, kurš guļ uz kājām un murrā pie auss. Es viņu nemocītu, varbūt tikai dažreiz nedaudz paraustītu aiz astes, bet tā es viņu ļoti, ļoti mīlētu un pieņemtu kā mūsu ģimenes locekli. Šis stāsts nav par to, ka man gribējās kaķi, bet man viņa nebija. Nē, šis stāsts ir par vēlēšanām, stiprām un nemainīgām vēlēšanām un cilvēku attieksmi – necilvēcīgu un egoistisku.
Dzīvojot Rīgas padomju savienības daudzdzīvokļu mājā, protams, bija pagalms ar daudz kaķiem un kaķu tantēm. Viņas baroja un aprūpēja mīlīgos dzīvniekus. Protams, es arī dažreiz iedevu kādu desas gabalu vai nopirku, par mammas iedotu naudu pusdienām, kaķu konservus. Es spēlējos un mīļoju viņus gandrīz katru dienu.. Varbūt Tev radās jautājums, tad kāpēc man nebija kaķa? Man ir alerģija uz šiem burvīgiem dzīvnieciņiem. Atnākot pie kāda ciemos, kam bija kaķis, man nevajadzēja ne svētku galdu, ne komplimentus par skaistajām bizēm, man vajadzēja tikai kaķi. Braucot mājās acis bija asarainas un deguns sarkans no puņķu slaucīšanas alerģijas dēļ.
Gadiem ejot, vairs neesmu maza meitenīte, kas baro kaķus un spēlējas pagalmu nostūros. Esmu viena no tām, kas grib palīdzēt uz ielas noklīdušiem kaķiem. Esmu sapratusi, ka ne visi cilvēki ir tik gādīgi par saviem mīluļiem. Uzdodot jautājumu, cik aktuāla ir šī problēma, ka kaķus vienkārši atstāj uz ielas kādā kastē vai lupatā? Manuprāt, ļoti aktuāla. Skatoties Facebook draugu ierakstus, es gandrīz katru dienu, redzu ierakstus ar “SHARE” saucienu palīdzēt uz ielas izmestajiem kaķīšiem. Kā tos cilvēkos, kas rīkojās tik neatbildīgi, neiznīcina sirdsapziņa? Kā viņi guļ naktī pēc savas pretīgās darbības? Šie jautājumi paliek uz viņu sirdsapziņas.
Es visu savu dzīvi esmu vēlējusies kaķi, lielu vai mazu, šķirnes vai bezšķirnes. BET es to nedrīkstēju. Katru gadu ejot pie ārsta pārbaudīt alerģiju, man vienmēr ir viens uz tas pats rezultāts – spēcīga alerģija uz kaķi. Šogad pie ārsta es gāju ar nodomu nevis pārbaudīt to, bet nostādīt ārstu fakta priekšā, ka es ņemšu kaķi. Ārsts, apskatot alerģijas intensitāti un iespējamās sekas, kategoriski man aizliedza mājās turēt kaķi un būt kaķu tuvumā, jo sekas būs spēcīga astma. Biju salauzta.. Raudot izgāju no kabineta un devos mājās. Visi mani sapņi un domas bija kaķim zem astes. Pagāja dienas un man uznāca tāda kā apgaismība: “Ārsts taču neko nesaprot!” – sev teicu. Un šī doma mani mudināja domāt tālāk, ka man būs kaķis neatkarībā no alerģijas.
Un zini, kā šis viss beidzās? Es uzvarēju, pateicoties dzīvei. Jo dzīve nolika mani tādas situācijas priekšā, ka es nevarēju nepaņemt mājās mūsu Mārci. Jā, iepazīsties, mūsu jaunais ģimenes loceklis ir Mārcis. Pirmo reizi dzīvē, es saskāros ar situāciju, ka nevis Tu izvēlies mīluli, bet viņš izvēlas Tevi. Viņš izvēlējās mūs, mani un manējo. Pamests un bailīgs viņš dienām nīka pie pagalma bērza. Ieraugot viņu pirmoreiz, uzreiz nobildējām un likām sludinājumu, ka meklējam vecos vai jaunos saimniekus. Draugi bija atsaucīgi, dalījās ar ziņu nododot tālāk. Bet saimniekus tik un tā neatradām. Tad izpalīdzēja drauga vecmamma, bet Mārcis pie viņas neiejutās, bija nobijies un rūca. Pirmās dienas, kad turējām pie mums Mārci, bija grūtas – asarainas acis, puņķainais deguns un grūtības elpot. Mammas priekšā vajadzēja pietēlot, ka esmu vesela un neko no alerģijas izpausmēm nejūtu. Bet mamma taču ir mamma, no viņas noslēpt ir grūti, manā gadījumā, neiespējami. Aizvedot Mārci pie jaunās saimnieces biju noraudājusies un dusmīga uz alerģiju un dzīvi. Kāpēc tieši man ir tā sasodītā alerģija nevis tiem cilvēkiem, kam kaķi nerūp?
Pirmās dienas bez Mārča biju nomākta un nedzīva, bet uzzinot ziņu, ka Mārcis tur slikti jūtas un nejauki izturas pret vecmammu, nedaudz sapriecājos, jo zemapziņā domāju, ka tā ir vēl viena iespēja. Un tieši tā arī bija! Mārcis atkal sāka dzīvot pie mums un es nejutu pilnīgi neko – ne asarainās acis, ne puņķu pilnu degunu un arī nekādus citus apgrūtinājumus.
Esmu laimīga un pateicīga dzīvei par šo situāciju un mūsu jauno mīluli! Paldies, paldies un paldies! Tāpēc nekad, NEKAD, nezaudē cerības un ticību saviem sapņiem!
chacha 